Sistēmiskā terapija (sistēmiskās ģimenes psihoterapija) ir piedzīvojumu terapija, kuras laikā klientam jautājumu risināšanai tiek piedāvātas dažādas metodes un tehnikas, kas ļauj felt un piedzīvot, nevis tikai domāt un analizēt. Sistēmiskās terapijas efektivitāte ir zinātniski pierādīta.
Sistēmiskās terapijas galvenās iezīmes un priekšrocības:
Zinātniski pierādīta efektivitāte: Izveidojās 20. gadsimta 80. gados no ģimenes psihoterapijas. Mūsdienās tā ir viens no četriem psihoterapijas veidiem, ko Vācijā apmaksā valsts veselības apdrošināšana.
Plašs pielietojums: Noder gan indivīdam, gan ģimenei, gan cilvēku grupām (piemēram, darba kolektīvam), strādājot ar sociālajām sistēmām.
Sistēmiska domāšana un rīcība: Nozīmē skatīties uz jautājumu plašāk – ņemot vērā kontekstu, mijiedarbību ar vidi un cilvēkiem, uzvedības un domāšanas musturus, mantoto pieredzi un problēmu risināšanas prasmes.
Visaptveroša pieeja ģimenei: Piemēram, ja pusaudzei ir ēšanas traucējumi vecāku nesaziņas dēļ, sistēmiskā terapija problēmas risināšanā iesaista visu ģimeni, nevis tikai simptomu nesēju.
Orientēšanās uz resursiem: Ikviens ir savas dzīves eksperts ar nepieciešamajiem resursiem. Terapijas mērķis ir šos resursus apzināt, aktivizēt un attīstīt.
Uzmanība komunikācijai: Tiek pētīts ne tikai pats simptoms, bet arī tas, kā uz to reaģē apkārtējie un kāda komunikācija veidojas ap šo simptomu.
Individuāli risinājumi un pārmaiņas: Terapijas un konsultāciju laikā tiek paplašināts redzējums, sniegti impulsi un noskaidrotas atšķirības starp esošo un vēlamo stāvokli.
Cieņpilna un pieņemoša nostāja: Balstās uz uzskatu, ka katrā cilvēkā ir viss nepieciešamais, lai sev vislabākajā veidā risinātu radušās grūtības.
Strukturēts terapeita atbalsts: Sistēmiskais terapeits organizē terapijas procesu un piedāvā efektīvas metodes atbilstoši klienta individuālajam mērķim.
